Kādai jābūt izaugsmes stratēģijai pēc Covid-19?

Pandēmija ir pārvērtusi biznesa dienaskārtību, lietas, kuras bija vēlamas nākotnē, par jautājumiem, kurus vajadzēja izdarīt vakar.

Šobrīd var secināt, ka precīzi nebūs iespējams prognozēt, cik no COVID-19 laika uzvedības pārmaiņām iesakņosies un cik izgaisīs līdz ar situācijas normalizāciju, taču skaidrs ir viens – krīzei sekos izaugsme, kas visdrīzāk būs nevienmērīga, bet ekonomika un sabiedrība būs mainījusies.

Kā rīkoties uzņēmējiem, zinot, ka pēc krīzes ekonomika atmodīsies vienlaikus gan nestabila un jūtīga, gan ar vēl nebijušu uzsvaru uz digitālajām tehnoloģijām un cilvēkiem, kas būs pieredzējuši un apguvuši jaunus paradumus?   

Kā prioritāte jāizvirza elastība un spēja piemēroties satricinājumiem. Lai šo sasniegtu, jācenšas veidot patiesi zemāku pastāvīgo izmaksu bāzi un elastīgākas darba attiecības. Tāpat vērts fokusēties tikai uz sava biznesa pamata darbību portfeli, proti, to, kas uzņēmumam nodrošina vērtību, bet visu pārējo, pastiprināti jāiepērk kā ārpakalpojumu. Šī stratēģijas vadmotīva atslēgas vārdi ir organizācijas vieglums, fokuss un spēja ātri mainīties ar zemām izmaksām.

Uzņēmuma transformācija jāturpina, ieviešot jaunu darbības digitaliziācijas vilni. Runa vairs nav tikai par kādas e-komercijas dimensijas pievienošanu tradicionālajam uzņēmumam. Šoreiz runa ir par maksimālu visu procesu digitalizāciju – sākot no klientu saskarsmes līdz ražošanai.

Līdz ar digitalizāciju, diemžēl aktualizējas arī kiberdrošības jautājumi. Turpmāk stratēģiski jāpārskata un jāuzlabo kiberdrošība, to padarot par ikdienas paradumu. Jāņem vērā, ka, piemēram, pēc mākoņdatu uzņēmuma Iomart pētījuma datiem šī gada pirmajā ceturksnī datu piekļuves pārkāpumu gadījumu skaits pieauga par 273%. Nākotnes noziedzība arvien vairāk būs saistīta tieši ar datu drošību.

Līdztekus jāpārskata arī uzņēmuma piegādes ķēdes, izvērtējot riskus, kā arī sociālo un vides ietekmi. Patērētāji visā pasaulē, arī Latvijā, arvien vairāk novērtē produktu un pakalpojumu izcelsmi un tās caurskatāmību, kā arī uzņēmuma ražošanas ētiskos aspektus.

Visbeidzot, jāpārdomā, ko mēs saprotam ar darbu un darba attiecībām? Jaunas savienojamības tehnoloģijas ļauj izmantot attālināta darba iespējas, tostarp no mājām, kas nereti palielina cilvēku darba ieguldījumu. Jānovērtē, cik patiesībā vajadzīgs ir ierastais “no deviņiem līdz sešiem” biroja darbs. Taču darba transformācijai jāiet roku rokā ar izpratni par produktivitāti, kas to veido, kā to mērīt.